Par mums Vēsture In Memoriam
Vēsture

In Memoriam

Dr.biol. Ēriks Jankevics

(1962-2015)

2015.gada 6.janvārī  pēkšņā nāvē aizgāja viens no mūsu cienītākajiem un mīlētākajiem cilvēkiem Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Ēriks vairāk kā 30 gadus ir strādājis zinātnē, pirmajos piecpadsmit gados viņa darbs bija vairāk saistīts ar fundamentāliem pētījumiem par cilvēka un dzīvnieku imūnsistēmas regulācijas aspektiem. Viens no nozīmīgākiem sasniegumiem bija cilvēka interleikīna-2 gēna promotera un pirmspromotera rajonu nukleotīdu secības noteikšana un iespējamo transkripcijas regulācijas rajonu identificēšana. Par šo tēmu viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva zinātņu doktora grādu molekulārajā bioloģijā. Viņa disertācijas tēzes bija veltītas interleikīna regulācijai. Ēriks vairākus gadus strādāja kā vieszinātnieks Vircburgas Universitātē, Vācijā, sniedzot savu ieguldījumu Vācijas zinātnē. Vēlak viņa pētījumi bija vairāk saistīti ar cilvēka ģenētiku, un smagu pārmatotu slimību izpēti. Pateicoties viņam tika izveidotas metodes, kas ļāva atklāt šo slimību iemeslu un sākt pētīt ārstēšanas iespējas. Viņa profesionālā darbība bija vērst arī uz audzēju augšanu ietekmējošo faktoru izpēti. Ēriks ir apmācījis vairākas zinātnieku paaudzes, atstājot viņos savu pētniecisko mantojumu.

Viņa darbs rezultējas vairāk kā 30 zinātniskās publikācijās starptautiski atzītos zinātniskos izdevumos, uz kurām atsaucas citi zinātnieki visā pasaulē. Ēriks bija erudīts, kritiski domājošs un ļoti laipns cilvēks. Nevaram iedomāties labāku skolotāju un draugu  kā Ēriks. Ērikā apvienojās cieņa pret cilvēkiem, neaprakstāmi laba humora izjūta un patiesa mīlestība pret darbu, ko viņš darīja. Viņa trūkumu mēs jutīsim ilgi, gan katru rītu, kad nesagaidīsim Ēriku ar viņa laipno seju, gan brīdī, kad darba uzdevumu sarežģītībā mums pietrūks viņa pieredzes un padoma.

Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs

 

Dr.h.c.biol.Valts Loža

(1926 - 2014)

Viss aktīvais darba mūžs Valtam Ložam pagāja A.Kirhenšteina vārdā nosauktajā  Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā. Viņš bija klāt pie molekulārās bioloģijas pirmsākumiem. Uz mūsu institūtu Valts Loža pārnāca 1993.gadā un nostrādāja līdz 2002.gadam. Pēc aiziešanas no darba, vēl vairākus gadus viņš nāca uz BMC un piedalījās publikāciju rakstīšanā un LZP projektu gatavošanā.

Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs

 

Dr. biol. Viesturs Baumanis

(1942 – 2013)

2013. gada 18. jūnijā no mums aizgāja Viesturs Baumanis, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Studiju direktors, LU Bioloģijas fakultātes Molekulārās bioloģijas un bioķīmijas katedras vadītājs, Latvijas bioķīmiķu biedrības priekšsēdētājs, LZA goda loceklis, vairāku zinātnisko prēmiju laureāts, talantīgs un daudzpusīgs zinātnieks, izcils pasniedzējs, pārliecināts jaunās zinātnieku paaudzes veidotājs. Cilvēks, kas atstāja dziļas pēdas medicīnā, molekulārajā bioloģijā, ģenētikā, mikrobioloģijā, virusoloģijā, biotehnoloģijā. Dziļas kultūras cilvēks, erudēts vēstures, literatūras un mākslas pazinējs. Viens no molekulārās bioloģijas un modernās biomedicīnas radītājiem Latvijā. Ignorējot smagu slimību, Viesturs Baumanis strādāja līdz pašai pēdējai dienai.  

Viesturs Baumanis ir dzimis 1942. gada 19. septembrī Rīgā. Pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas 1966. gadā un aspirantūras studijām, viņš 1971. gadā aizstāvēja kandidāta disertāciju medicīniskajā bioķīmijā. Bet jau 1969. gadā Viesturs Baumanis atnāca uz LZA Organiskās sintēzes institūtu, pie Nukleīnskābju grupas vadītāja Elmāra Grēna un iesaistījās jaunrades darbā molekulārās bioloģijas virziena izveidošanā Rīgā, t.s. Rīga molekulārbioloģijas skolas pašos pirmajos soļos. Viesturs Baumanis organizēja un vadīja Grēna laboratorijas Mikrobioloģijas grupas darbu līdz 1977. gadam, nodrošinot strukturālistus ar bioloģisko materiālu, pirmkārt, RNS bakteriofāgiem, un veidojot mikrobioloģiskus pamatus turpmākajam gēnu inženierijas uzvaras gājienam. Medicīniskās bioķīmijas un pedagoģijas aicinājums tomēr piespieda viņu atgriezties Rīgas Medicīnas institūtā par mācībspēku un nostrādāt šajā jomā nākamo desmitgadi, līdz 1987. gadam, kad Viesturs Baumanis atgriezās Grēna nu jau institūtā, vēlākajā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Šajā laikā priekšplānā izvirzījās medicīniski-biotehnoloģiskās problēmas ar tādiem gēnu inženierijas preparātiem kā interleikīns 2 un α-ANF (ātrija natriurētiskais faktors) un Viesturs Baumanis sekmīgi iesaistījās to risināšanā. 1999. gadā viņš sāk savu spīdošu profesora karjeru LU Bioloģijas fakultātes Molekulārās bioloģijas un bioķīmijas katedrā, kļūstot par tās vadītāju 2001. gadā un paliekot par katedras vadītāju līdz pat 2013. gada maijam.

90-jos gados notiek kārtējais pavērsiens Viestura Baumaņa zinātnisko interešu lokā. Viņš izvēlas ciešu un būtisku saikni starp praktisko medicīnu un molekulāro bioloģiju, pievēršoties īpaši bīstamu slimību izraisītāju – baktēriju un vīrusu – struktūrai un mijiedarbībai ar cilvēka organismu. Ar 1997. gadu Viesturs Baumanis uzsāk veselu rindu vietējo un starptautisko projektu tuberkulozes jomā. Sadarbībā ar Latvijas Infektoloģijas centru, Tuberkulozes slimnīcu, vadošajiem ārzemju centriem, tiek veikts darbs par Latvijā izplatīto Mycobacterium tuberculosis izolātu raksturošanu, par tuberkulozes izraisītāja multirezistences problēmu, par tuberkulozes riska mazināšanu Latvijā, Eiropā un visā pasaulē. Ar 1998. gadu Viestura Baumaņa interesi piesaista ērces un to pārnēsāto mikrobu un vīrusu izraisītās slimības. Runa iet, pirmkārt, par tādām patogēnām baktērijām kā Borrelia un to patogenitātes mehānismiem. Tajā pašā 1998. gadā Viesturs Baumanis izveido zinātnieku grupu, kas iesaistās cilvēka genoma pētījumos un atrod savu nišu šajā modernajā, bezgalīgi plašajā, bet ļoti pievilcīgajā pētījumu laukā. Ciešā sadarbībā ar vadošajām ārzemju laboratorijām, viņš iesāk ar mitohondriālās DNS polimorfisma izpēti un turpina ar Y hromosomas iesaistīšanu latviešu un pasaules etnoģenēzes pētījumu kontekstā. Etnoģenēzes pētījumi notiek īpaši plašās starptautiskās sadarbības apstākļos, kas prasa likt lietā divas spēcīgas Viestura Baumaņa personības īpašības – augsto atbildības sajūtu un krasi izteiktu organizatora talantu.

Būdams ļoti labs organizators, spēcīgs vadītājs, talantīgs zinātnieks, Viesturs Baumanis paliks mūsu atmiņā kā dzimis pedagogs un augstas kultūras cilvēks. Viņš ne tikai prata strādāt ar jaunatni, viņš to darīja ar patiesu prieku. Viestura Baumaņa vadībā izstrādāti un aizstāvēti neskaitāmi kursa, bakalaura, maģistra un doktora darbi. Viņa plašais redzesloks un dziļas zināšanas literatūrā, mākslā un vēsturē pārsteidza un burtiski fascinēja sarunu biedrus. Pārsteidza, cik viņa spriedumi šajās jomās ir atbildīgi un fundamentāli, vienmēr balstīti uz patiesi dziļajām studijām, ar gatavību katrā brīdī sniegt nepieciešamās atsauksmes. Pēc atmiņas – Viestura Baumaņa atmiņa bija apbrīna vērta. 

Viestura Baumaņa nāve ir smags un negaidīts trieciens Latvijas biomedicīnai, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centram un Latvijas Universitātei. Tagad Viestura Baumaņa ieceres un plānus realizēs daudzie viņa skolnieki. 

 Dr. habil. biol. Pauls Pumpēns

 

 

Dr.chem. Zinaida Šomšteine
(1948 – 2010)

2010. gada 5. janvārī mira Zinaida Šomšteine, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktore, apdāvināta un daudzpusīga zinātniece, ķīmiķe un molekulārā bioloģe, talantīga un veiksmīga zinātnes organizatore, viena no modernās bioloģijas celmlaužiem Latvijā. Pēc grūtas nedziedināmas slimības, strādājot līdz pašām pēdējām dienām, Zinaida Šomšteine aizgāja no mums pašā spēku un karjeras briedumā. Līdz pēdējam brīdim viņa rūpējās par BMC likteni, nepadevās slimībai un izmisumam, kala tālejošus institūta un molekulārās bioloģijas attīstības plānus. Ļoti zīmīgi, ka institūta cilvēki pat nenojauta, cik nopietnas problēmas apdraudēja viņu vienmēr enerģiskās un optimistiski noskaņotās direktores veselību pēdējo piecu gadu laikā.

Zinaida Šomšteine ir dzimusi Rīgā, 1948. gada 19. jūlijā. 1970. gadā viņa absolvēja Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultāti. Vēl studente būdama, 1969. gadā Zinaida Šomšteine atnāca uz LZA Organiskās sintēzes institūtu un aktīvi iesaistījās zinātniskajā darbā pie OSI izveidotāja un direktora profesora Solomona Hillera. Tas bija darbs par nukleīnskābju analogu sintēzi. Tātad tuvs tiem jautājumiem, kurus risina Zinaidas Šomšteines vadītais BMC visu šo laiku un kas arī turpmāk paliks aktuāls un pieprasīts: kā izzināt un modelēt dzīvības procesus un kā veidot jaunas efektīvas zāles. Pilnveidojot un attīstot nukleīskābju analogu ideju, Zinaida Šomšteine 1975. gadā spīdoši aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju profesora Solomona Hillera vadībā.

Ar 1977. gadu Zinaida Šomšteine krasi mainīja savu zinātniskās darbības sfēru no ķīmijas uz molekulāro bioloģiju un iesaistījās profesora Elmāra Grēna izveidotajā jauno molekulāro biologu kolektīvā – OSI Nukleīnskābju ķīmijas laboratorijā. Konkrēti, Zinaida Šomšteine pievienojās Regīnas Renhofas grupai, kas lika pamatus funkcionāli aktīvu oligoribonukleotīdu enzimātiskai sintēzei. Neapšaubāmi, tas bija viens no smagākajiem tā laika eksperimentālās bioloģijas uzdevumiem. Nav ne mazāku šaubu, ka šis rūpīgais un pat ekstremālais darbs norūdīja Zinaidas Šomšteines raksturu un sagatavoja viņu jaunam karjeras un jaunrades posmam – organizatoriskam, kas izrādījās nebūt ne vienkāršāks par vissarežģītākajām ķīmiskām un enzimātiskām sintēzēm.

Kolēģu aicināta, Zinaida Šomšteine uzdrošinājās pamest eksperimentālo zinātni un izmēģināt sevi zinātnes organizatora lomā. Tas notika visnotaļ vēsturiskajā 1991. gadā. Tāpat kā tagad, arī tajā laikā zinātnes nākotne izšķīrās ne tikai laboratorijās. Liela atbildība tad gūlās uz zinātnes vadītājiem un organizatoriem, kas prata “izstūrēt” savus institūtus cauri sajukumam un nenoteiktībai. Savu pirmo organizatoriskā darba pakāpienu Zinaida Šomšteine ļoti veiksmīgi pārvarēja kā zinātniskā sekretāre toreizējā LZA un LU Molekulārās bioloģijas institūtā, tā paša, kas izauga no LZA OSI Nukleīnskābju ķīmijas laboratorijas un vēlāk kļuva par Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (BMC). Ar 1994. gadu Zinaida Šomšteine kļuva par BMC izpilddirektori, un 2001. gadā viņu vienbalsīgi ievēlēja par direktori.

Tā Zinaida Šomšteine izveidojās par izcilu zinātnes organizatori, vai kā tagad pieņemts teikt, par zinātnes top–menedžeri. Nenoliedzama ir viņas loma šajā izaugsmes ķēdītē – no nelielās LZA OSI Nukleīnskābju ķīmijas laboratorijas, caur LZA un LU Molekulārās bioloģijas institūtu, LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centru līdz lielajam mūsdienu BMC. Var droši apgalvot, ka Zinaida Šomšteine spēlēja ļoti svarīgu lomu ne tikai tagadējā BMC izveidošanā, bet arī tā zinātniskās un organizatoriskās koncepcijas pilnveidošanā: no mazas laboratorijas līdz lie-lākajam nacionālajam molekulārās bioloģijas centram. No tīri zinātniskiem pētījumiem līdz plašiem biomedicīnas un biotehnoloģijas projektiem, kas apvienoja sevī neskaitāmas Latvijas un ārvalstu organizācijas. Projektiem ar lielu pielietojamības komponenti tādās nozarēs kā veselības aizsardzība un pat lauksaimniecība.

Zinaida Šomšteine bija apveltīta ar krasi izteiktu vadītāja talantu. Nav noslēpums, ka šis talants nevarētu uzplaukt bez ilgstošas zinātnieka – eksperimentētāja pieredzes, kas dziļi izprata zinātniskā darba specifiku visās tās smalkākajās niansēs. Šis talants, vienojoties ar iedzimtu inteliģenci un fenomenālu atbildības izjūtu, ļāva direktorei Zinaidai Šomšteinei saturēt grožos tādu lielu un nebūt ne vienkāršu BMC kolektīvu. Un ne mazāk vienkāršu BMC saimniecību. Ne tikai saturēt, bet arī meklēt un atrast ceļus tam, kā nodrošināt esošos pētījumus ar līdzekļiem, atbalstīt jaunu fundamentālās un pielietojamās zinātnes virzienu radīšanu, iesaistīt institūta kolektīvā zinātnisko jaunatni un arī gudrus zinātniskos, inženiertehniskos un administratīvos darbiniekus.

Zaudējums ir ļoti smags. BMC turpmāk būs jādzīvo un jāattīstās bez savas izcili veiksmīgās direktores. Bet Zinaidas Šomšteines vārds ir jau ierakstīts Latvijas zinātnes vēsturē.

Akadēmiķi Elmārs Grēns un Pauls Pumpēns

Zinātnes Vēstnesis - 2010.g. 18.janvāris

 

 

Dr. biol. Anatolijs Šaripo
(1962–2008)

Maija pēdējā diena Anatolijam Šaripo šopavasar kļuva par pēdējo 2008. gada un dzīves dienu. Ziedu laiks šogad paņēma sev līdzi mūžībā talantīgu un šķietami nekad nerimstošu zinātnieku. Tik darbīgu, tik gudru un drosmīgu, tik jaunu un enerģisku.

Pēc Latvijas Univesitātes Bioloģijas fakultātes pabeigšanas 1984. gadā ar izcilību Anatolijs sāka strādāt A.Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā. No 1993. gada kļuva par grantu vadītāju. Latvija pēc neatkarības atgūšanas piedzīvoja pārmaiņas 90. gadu vidū arī zinātnē. Anatolijam tas bija jauns izaicinājums un jaunas iespējas. 1994. gadā sākās darbs Karolinskas Institūtā Zviedrijā. Šāda pieredzes apmaiņa un zinatniskā darbība turpinājās līdz pat 2002. gadam. Paralēli tam 2000. gadā Anatolijs kļuva arī par grupas vadītāju, vadošo pētnieku, Domes priekšsēdētāja vietnieku LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. No 2005. gada Anatolijs Šaripo ievēlēts par Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli.

Anatolijs Šaripo zinātnē paliks ar savu sniegumu olbaltumvielu foldinga, proteolīzes un sekrēcijas pētījumos, ksenobiotiķu metabolisma, ubikvuitīna–proteasomālās degradācijas un vīrusa–šūnu miedarbības mehānismu skaidrošanā. Mums paliks viņa padarītie darbi, vairāk kā 40 publikācijas, no kurām 20 starptautiskos izdevumos. Mums paliks arī viņa aizsāktie darbi ar daudzām nerealizētām idejām ...

Un mums pietrūks viņa uzņēmības, viņa darboties gribas, novatorisma un darba spēju ...

Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, Latvijas Zinātņu akadēmija

Zinātnes Vēstnesis - 2008.g. 9.jūnijs

 

 

Dr. chem. Eva Stankevica
(1934 – 2008)

2008. gada 1.oktobris kļuva par pēdējo dienu BMC Polinukleotīdu struktūras grupas vadītājas Habilitētās ķīmijas  zinātņudoktores Evas Stankevicas mūžā.

Eva Stankevica dzimusi 1934. gadā Liepājā. 1958. gadā absolvēja Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti un uzsāka darbu LZA Organiskās sintēzes institūtā Prof. Gustava Vanaga vadībā. 1963. gadā spīdoši aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju un jau pēc gada kļuva par grupas vadītāju. Vairāku svarīgu reakciju autore piridīnu un pirimidīnu ķīmijā. 1978. gadā aizstāvēja doktora disertāciju organiskajā ķīmijā un turpināja darbu par nukleozīdu analogiem. Virknei jaunsintezēto savienojumu atrasta antibakteriāla un pretvīrusu aktivitāte. Sākoties gēnu inženierijas ērai, aktīvi pievērtās gēnu klonēšanas un ekspresijas aktuālākai problēmai – oligonukleotīdu sintēzei, kopš 1989. gada nodrošinot arvien augošu pieprasījumu pēc sintētiskiem oligodezoksiribonukleotīdiem. Paralēli tika veikti teorētiski pētījumi par oligoribonukleotīdu ķīmisku sintēzi.  Pēdējā laikā nodrošināja ne tikai oligonukleotīdu sintēzi, bet arī DNS automātisko sekvencēšanu visai Latvijas molekulārai bioloģijai. 1984. gada Gustava Vanaga prēmijas un 2008. gada Grindeļa medaļas laureāte.

Eva Stankevica veica milzīgu darbu vairākās organiskās ķīmijas apakšnozarēs, atrada jaunas piridīna un pirimidīna rindas savienojumu sintēzes metodes, radīja virkni potenciālu preparātu - un pārnāca uz molekulāro bioloģiju tieši tad, kad to pārņēma gēnu inženierija - un ķīmiskas metodes kļuva vitāli nepieciešamas pilnvērtīgai jaunās bioloģijas attīstībai: no aprakstošas par strukturālu zinātni. Būdama briljanta ķīmiķe, viņa pārņēma savās rokās gēnu tehnoloģiju ķīmiskās sastāvdaļas grožus un neizlaida tos no rokām līdz savai pēdējai dienai. No savas darbības sākuma molekulārajā bioloģijā tā bija oligonukleotīdu sintēze – viskritiskākais uzdevums tajā laikā, 80-to gadu beigās, kad izšķīrās Latvijas gēnu inženierijas konkurētspējas liktenis jaunajā pasaules kontekstā un kad vēl pat plānos neeksistēja mūsdienās tik ierastais oligonukleotīdu sintēzes serviss. Desmit gadus vēlāk, par tādu „karsto punktu” bija kļuvusi automātiskā gēnu sekvencēšana, to vajadzēja nostādīt tehnoloģiskā līmenī, padarīt par rutīnu, un atkal Eva Stankevica bija jauno uzdevumu augstumos. Šajā ziņā viņa neapšaubāmi pieder pie Latvijas modernās bioloģijas un gēnu un proteīnu inženierijas celmlaužiem, tās kvalitātes garantiem. Ķīmiķa precizitāte un domas skaidrība ļāva viņai pieveikt kolēģu-biologu domāšanas stereotipus un nostādīt Latvijas molekulāro bioloģiju uz stingriem strukturāliem pamatiem. Neapšaubāmi, Eva Stankevica nodrošināja visu BMC virzienu attīstību, bet sevišķi jāatzīmē viņas radošā piedalīšanās vīrusveidīgo daļiņu proteīnu inženierijas tapšanā no 80-to gadu beigām līdz mūsdienām, kad vīrusveidīgās daļiņas kļūst par perspektīvu pamatu vakcīnu un gēnu terapijas preparātu konstruēšanā.

Pauls Pumpēns

Ātrās saites



Mājas lapas izstrādi finansēja ERAF 2.1.1.2. aktivitātes projekts Nr. 2010/0196/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/004 "Latvijas biomedicīnas pētījumu integrācija Eiropas zinātnes telpā".